Arheoloģiskie atradumi Līvānu pilsētas teritorijā un rakstītie avoti liecina, ka Līvāni kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau sen pirms vācu krustnešu iebrukuma Latvijā. Līvānu pilsētas teritorijā atrasti akmens laikmeta priekšmeti, atklāti vidējā dzelzs laikmeta līdzenie skeletkapi (5. – 9.gs.), vēlā dzelzs laikmeta kapulauki (10. – 12.gs.), attīstītā feodālisma kapulauks (13. – 17.gs.), dzelzs šķēpu uzgaļi, rotaslietas un sadzīves priekšmeti.

Par Līvānu dibināšanas gadu nosacīti var pieņemt 1289.gadu, kad vēstures dokumentos pirmo reizi minēta nocietināta apmetne – Dubnas pils un tās īpašnieks Johans Ikšķilis. Līvāni pirmsākumā, pirms vācu krustnešu iebrukuma, un vēl ilgi pēc tam saukušies gan par Dubnu, gan Dubenu, gan Dubnavu (latīņu, vācu un poļu rakstībā – „Dubna”, „Dubbena”, „Dubenow”). Dubna sākusi veidoties Dubnas pilskalnā un pie tā Dubnas upes labajā krastā, pie ietekas Daugavā.

Liela loma Dubnas izcelsmē, pastāvēšanā un attīstībā bija gan Jersikas latgaļu valsts galvaspilsētas tuvums (9 km), gan izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, gan tirdzniecības ceļš, gan nozīmīgais ūdensceļš pa Daugavu. Livonijas laikā, kā arī vēlāk pa Dubnas upi un tās pietekām, no toreiz mežiem bagātā Dubnas baseina uz Daugavu un pa to uz Rīgu tika pludināti kokmateriāli un malka, vestas ogles, medījumi u.c. No Dubnas ceļš ved uz Visvalža (Jersikas pārvaldnieks) valsts svarīgākajiem pārvaldes centriem – Rēzekni, Ludzu un Krievzemes pilsētām Pleskavu un Novgorodu.

1533.gadā barons Līvens Dubnas upes kreisajā krastā pie ietekas Daugavā izveidoja muižu, ko nosauca savā vārdā (Līvenhof). Tā Līvāni ieguva savu tagadējo nosaukumu.

1574.gadā Līvānu muiža nonākusi Johana Ungerna īpašumā, bet 1677.gadā Līvāni pāriet poļu magnāta Leonarda Poceja īpašumā. Būdams katoļticīgais, 1678.gadā viņš šeit uzceļ pirmo katoļu koka baznīcu par godu Sv. Erceņģelim Miķelim. Baznīca atradās Dubnas krastā pie pašreizējās 1.vidusskolas ēkas.

Pēc Livonijas kara Līvāni ietilpa Polijas – Lietuvas pārvaldītajā Pārdaugavas hercogistē un līdz 1772. gadam atradās poļu Inflantijas (Latgales) teritorijā.

Līvāni kā apdzīvota vieta minēti arī 1784.gada ģenerālmērīšanas laikā sastādītājos Daugavpils pilsētas un apriņķa zemju sarakstos. No 18.gs. sākuma līdz 1919.gadam Līvāni bija Krustpils muižas īpašnieka barona Nikolaja Korfa dzimtas īpašums.

1824.gadā Līvāniem oficiāli piešķīra miesta tiesības. Šajā laikā Līvāni izvirzījās par vienu no lielākajiem rūpniecības centriem Krievijas impērijas Vitebskas guberņā, un līdz ar rūpniecības attīstību uzplauka arī sabiedriskā dzīve.

1854.gadā te atvēra otro tautskolu Latgalē, bet 1869.gadā pirmo aptieku miestā, divus gadus vēlāk arī dziednīcu. 1861.gadā, pēc Rīgas – Orlas dzelzceļa līnijas atklāšanas, rūpniecība Līvānos attīstījās vēl straujāk. To sekmēja ne vien labā satiksme, bet arī vietējo izejvielu resursi un lētais darbaspēks. Līdz 20.gs sākumam Līvānos uzcēla 10 fabrikas, no kurām lielākās bija celulozes (dib. 1872.g. ), stikla (dib. 1887.g. ), korķu, ķieģeļu un tekstilfabrikas.

Savu neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu Līvānu un apkārtnes iedzīvotāji aktīvi izteica 1905. – 1907.gada revolūcijas sagatavošanas un norises laikā. Sākās strādnieku streiku kustība, notika mītiņi un demonstrācijas ar aicinājumiem gāzt pastāvošo iekārtu – cara varu. Daudzi Līvānu un apkārtnes revolucionāri krita kaujās ar cara kalpiem, tika arestēti un nošauti, ieslodzīti cietumos, izsūtīti uz Sibīriju, bija spiesti pārcelties uz citām vietām vai emigrēt uz ārzemēm.

Līvānu atbrīvošana no lielinieku jūga 1914.-1919.g.

1.Pasaules kara laikā fabrikas slēdza un to iekārtas evakuēja uz Krieviju. Divarpus gadus Līvāni atradās kaujas joslā un nemitīgās apšaudēs tika sagrautas 155 ēkas.

Pēc 1.Pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņām Līvāni atstāja drūmu iespaidu, dzīves atjaunošanu vajadzēja sākt gandrīz no nulles.

1920.gada sakumā tika ievēlēta Līvānu miesta valde, par kuras priekšsēdētāju kļuva Jānis Priede un 1921.gadā tika ievēlēta miesta dome.

Latvijas brīvvalsts laikā Līvānu attīstību sekmēja 1926.gadā tiem piešķirtās pilsētas tiesības. 1929.gadā par Līvānu pilsētas galvu ievēlēja Jāni Zvanītāju.

J.Zvanītājs (vidū) un valdes locekļi: J.Salaks un E.Misiņš

No jauna tika uzceltas 370 dzīvojamās ēkas, kuru lielākā daļa bija no koka, cieši sablīvētas gar galvenās – Rīgas ielas malām.

Rīgas iela (30 – tie gadi), foto no V.Gora arhīva.

Šī iela bija kā nosēta ar bodītēm, kuru īpašnieki pārsvarā bija ebreji. 30.gadu vidū Līvānos bija ap 180 tirgotavu. No rūpniecības uzņēmumiem gan tika atjaunotas tikai stikla un kūdras fabrikas, darbojās arī pienotava, spirta dedzinātava un ražošanas biedrības „Straume” uzņēmumi. Pilsēta kļuva par apkārtnes novada kultūras centru. Te darbojās 10 saviesīgās biedrības, izglītību varēja iegūt valsts un ebreju pamatskolās, kā arī komercskolā. Pilsētas rosīgo dzīvi pārtrauca 2.Pasaules karš, kura laikā tika nodedzināta un sagrauta puse pilsētas ēku.

No 1940. – 1949.gadam Līvāni ietilpa Daugavpils rajonā, no 1950. – 1960.gadam bija Līvānu rajons. No 1960. – 1961.gadam Līvāni ietilpa Krustpils rajonā, no 1961.- 1962. gadam – Jēkabpils rajonā un no 1963.gada – Preiļu rajonā.

Padomju varas gados vecās ēkas un skaistā ainava Dubnas un Daugavas krastos netika saudzēta. Nojaukto namu vietā 70.gados pilsētas dienvidu daļā notika tipveida piecstāvu dzīvojamo ēku būvniecība. Tas notika reizē ar lielu rūpnīcu celtniecību Līvānos. 70. – 80.gados te tika uzcelta bioķīmiskā rūpnīca, būvmateriālu kombināts, kā arī māju būves kombināts, kurā ražoja 80.gados populārās „Līvānu mājas”. Paplašinājās arī vecākais pilsētas uzņēmums – stikla fabrika. Mazpilsēta kļuva par trešo lielāko rūpniecības centru Latgalē tūlīt aiz Daugavpils un Rēzeknes. Pārmaiņas, kas aizsākās Latvijas saimnieciskajā dzīvē pēc neatkarības atjaunošanas, Līvānus skāra sāpīgāk nekā citas Latvijas mazpilsētas, jo mantojumā no iepriekšējiem gadiem saņemtais lielrūpniecības balasts mazpilsētai izrādījās pārlieku smags, un 90.gadu sākumā Līvāniem tika piedēvēts bēdīgais bezdarbnieku galvaspilsētas tituls. Neraugoties uz to, lielākā Preiļu rajona pilsēta attīstās laikam līdzi, un, pateicoties pēdējos gados atvērtajiem krodziņiem un tirgotavām, tā arvien vairāk līdzinās 30.gadu Līvāniem, bet vislabāk par to var pārliecināties izbraucot cauri pilsētai pa 4,5 km garo Rīgas ielu.

Vairāk lasiet bibliotēkas apkopotajos informācijas avotos