DAIĻLITERATŪRA LATVIEŠU VALODĀ

“Sainis” iekļautie skarbie, neparastie stāsti vēsta par cilvēka identitātes, sava “es” meklējumiem saistībā ar vainas apziņu, pienākumu slogu un katra indivīda lomu sabiedrībā. Sainis – tā ir nasta, ko cilvēks nes līdzi visu savu dzīvi, bieži vien pats neapzinoties, kas viņam to uzlicis, kāpēc un uz kurieni viņš to stiepj.

Regīna Ezera skan pati ar savu vēju Visuma diriģenta radītā un vadītā varenā simfonijā. 2025. gadā rakstniece Tur, no Visuma ērģelēm egļu šalkās varbūt sūtīs mums sveicienus. Godinot vārda meistari 95. gadskārtā, izdots Regīnas Ezeras dziļi personisko, 2003. gadā izdoto, mīlestības vēstuļu atkārtotais izdevums.

Helēna ilgojas pēc Džesaija ar katru elpas vilcienu. Viņai bija jāpieņem smagākais lēmums dzīvē un jāšķiras no mūža mīlestības. Lai gan meitene saprot, ka citas iespējas nebija, viņa tik un tā nespēj tikt tam pāri un Džesaiju aizmirst. Vienīgais, kas uztur Helēnu pie veselā saprāta, ir apziņa, ka viņai jānoskaidro, kas vainojams māsas nāvē. Bet, kad Helēna uzzina ko tādu, kas apgriež visu kājām gaisā, viņai neatliek nekas cits, kā vērsties pie Džesaija… Vai viņiem izdosies pretoties jūtām?

Citi cilvēki mūsu kļūdas reizēm piedod, citreiz par tām soda, bet datori rīkojas sliktāk: tie misēkļus saglabā un atkārto. Tā gadījās arī uzņēmuma “Querrency” jaunākajam projektu vadītājam Robertam Melnsilam. Vairākkārt. Kolēģe Līva Jaunbirze viņu nosūdzēja cilvēkresursu nodaļai, atvainošanās puķu pušķis sakalta uz Līvas galda, bet Roberts kādudien attapās kā uzņēmuma galvenais gejs. Un tās vēl ne tuvu nav visas sekas, ko radīja pavisam nevainīga datorkļūme.

Vēl pirms pāris gadiem Falona bija seriāla zvaigzne, taču kopš dramatiska nelaimes gadījuma, kas uz viņas ķermeņa un sejas atstājis nedzēšamas apdeguma rētas, meitenei šis ceļš ir slēgts. Brīdī, kad Falona izlēmusi krasi visu mainīt, pārceļoties uz valsts otru malu, viņas dzīvē burtiski iekrīt vienaudzis, topošais rakstnieks Bens. Savstarpējā pievilkšanās starp abiem ir teju taustāma, tomēr Falona kategoriski nevēlas iesaistīties attiecībās no attāluma. Abi vienojas turpmākos piecus gadus pavadīt kopā savu iepazīšanās dienu – 9. novembri – un pārējā laikā nesazināties. Tomēr pieci gadi ir ilgs laiks, dzīve neapstājas, turklāt pamazām atklājas – viens no jauniešiem glabā drūmu noslēpumu…

Rozālija, Gabriels, Tims, Antons un Ambra savulaik bija ciešs draugu pulciņš, līdz viņus izšķīra kāds traģisks notikums. Tomēr tagad, pēc pieciem gadiem, viņi atkal ir sapulcējušies, lai sniegtu cits citam atbalstošu plecu. Šī atkaltikšanās atdzīvinās fantomsāpes un virsplānā uzjundīs nenoteiktību, – vai katrs no viņiem patiešām dzīvo to dzīvi, par kādu tika sapņojis? Šī tikšanās dzīves krustcelēs viņiem liks arī apjaust, ka senā saikne nav zudusi, kaut arī kopš pēdējās tikšanās ir pagājis ilgs laiks, un nekad nav par vēlu mainīt dzīvi un kļūt laimīgiem!

Normunds ir vienpatnieks, kurš vēlas, lai visi liek viņu mierā. Ar kolēģiem nekontaktējas ārpus pienākumu veikšanai nepieciešamā, mātes un māsas apciemošana viņam rada galvassāpes, un, ja pie durvīm klauvē kaimiņi, Normunds izliekas, ka mājās neviena nav. Taču kādu dienu augstsirdības uzplūdos piekrīt pieskatīt kaimiņienes desmit gadus veco meitu, paverot savu dzīvi trauksmainiem notikumiem.

Kādas Liepājas dzimtas stāsts četrās paaudzēs no Brīvības cīņām līdz mūsdienām. Dzimtas un vēstījuma centrā patriarhālā Ebeharta – pirmskara Latvijas diezgan augsta ierēdņa, baznīcas pārstāvja – figūra un viņa attiecības ar trim liktenīgajām dzīves sievietēm – sievu Katrīnu, liktenīgo sievieti Viktoriju un mazo mūzu Ellisi. Daudzbalsīgs vēstījums un dramatisks likteņu savijums cauri laikiem un valstīm, kuram aizraujoši sekot līdz pat atrisinājumam.

Stāsti par Šerloku Holmsu ir skotu rakstnieka Artura Konana Doila īso stāstu izlase. Grāmatā “Zilais karbunkuls” ir apkopoti deviņi aizraujoši stāsti par atjautīgo izmeklētāju Šerloku Holmsu un viņa uzticamo draugu doktoru Vatsonu, kuri kopā spēj atrisināt pat vissarežģītākos noziegumus.
Artura Konana Doila radītais tēls līdz pat šai dienai ir pasaulē slavenākais detektīvs. Viņa spriedzes pilnie stāsti un spilgtie varoņi notur lasītāja uzmanību līdz pēdējai lappusei.

“Tā kā ceriņš, tā kā sapnis…” Jānim Peteram ir ļoti labi dziesmu teksti. Tie prasa ieklausīties, ko dzejnieks vēlas pateikt. “Zilā” bija pirmā Raimonda Paula dziesma ar Jāņa dzeju, “Zilā” bija pirmā Raimonda Paula dziesma, kas tika uzticēta tieši man. Viena lieta ir dziesmas ieraksts, ko klausītājs var klausīties atkārtoti, otra — dziedāt to koncertā, kur viss, ko dziedātājs cenšas pateikt, klausītājam ir jāsaprot uzreiz. Ja dziedātājs tekstu pats sajūt, vieglāk to aiznest arī klausītājam. Man dziesmās ar Jāņa Petera dzeju pēc pāris dziedājumiem bija skaidrs, kā  …“mana tumši zilā dziesma dziedama”. Un kur tad vēl “Manai dzimtenei” — Dziesmu svētkos Lielajā estrādē… Tā bija svētlaime dziedāt tādas dziesmas! Ar lielu prieku daru to joprojām.
Viktors Lapčenoks

Galvenais varonis Tito nosvinējis savu 60. dzimšanas dienu. Pie pusdienu galda Sicīlijas villā sapulcējusies visa viņa lielā ģimene: trīs bērni un mazbērni, uzticīgā sieva Mariola un mīļā tante Rakele. Tito nododas melanholiskam savas dzīves apcerējumam: viņš dzīvo ģimenes mājā ar brīnišķīgu dārzu, ģimenei pieder makaronu fabrika un citi īpašumi, taču viņa pagātni māc ēna, kuru ne smags darbs, ne nevainojama dzīve nav spējusi izdzēst. Tito mēģinājumi rast atbildes bieži vien padara viņu kašķīgu un viegli aizkaitināmu. Tito nekad nav saticis savu māti. Vienīgajā sarunā par savu izcelsmi viņš no tēva uzzināja, ka māte bija precēta sieviete un tāpēc nevarēja uzņemties rūpes par savu ārlaulības bērnu Tito. Taču ciema tenkotāji apgalvoja, ka māte bijusi palaistuve. Vienīgā, kas varētu zināt patiesību, ir Tito mīļotā tante Rakele…

Kādā lielā smalkā namā Londonas Čelsi savā gultiņā ir pamodusies mazulīte. Meitenīte ir labi aprūpēta un priecīgi gaida, lai kāds viņu paņemtu rokās. Virtuvē guļ trīs līķi sadalīšanās stadijā. Un turpat arī steigā uzkricelēta zīmīte. Viņi ir miruši jau pirms vairākām dienām. Kurš gan ir rūpējies par mazulīti? Un kur tas cilvēks ir tagad? Divas kopā sapinušās ģimenes… Māja, kas slēpj vistumšākos noslēpumus..

Šonakt mājās ir tikai mamma un bērni. Vecās ēkās vienmēr kaut kas krakšķ, kur nu vēl vētras laikā. Taču šis troksnis ir citāds. Pārāk pazīstams un vienlaikus neiespējams. Nakts melnumā kāds lēnām kāpj augšup pa kāpnēm. Prātā iešaujas virkne jautājumu. Vai tas varētu būt iebrucējs? Vai arī tā ir tikai pārāk spilgta iztēle? Un ko tagad darīt? Ignorēt? Cīnīties? Slēpties? Ir tikai mirklis, lai izlemtu. Bet ja nu lēmums nebūs pareizs?

Etjēnam un Vivai ir tas, par ko daudzi tikai sapņo – jau desmit gadus viņi ir teju paraugpāris. Abu ikdiena aizrit omulīgā Parīzes dzīvoklī, bet vakarus piepilda mūzikas koncertu un mākslas galeriju apmeklējumi. Un ir teju neiespējami iedomāties, ka abu dzīve atrodas vien par mata tiesu no kaut kā neatgriezeniska. “Tajā brīdī nebija iespējams iztēloties, ka trīs dienas vēlāk, naktī no ceturtdienas uz piektdienu, Etjēns nogalinās savu sievu.”

Romānu “Bezkaunīgie veči” Anšlavs Eglītis sarakstījis pēc tam, kad viņa un Veronikas Janelsiņas mājās ieradusies kāda neuzvedīga jauna meitene, kura domājusi, ka veci cilvēki pasaulē vajadzīgi tikai tālab, lai apkalpotu jaunos. Rakstnieks šādam uzskatam nevar pievienoties un savā romānā pierāda, ka arī vecajiem dzīve vēl turpinās un arī viņi domā, jūt un pārdzīvo; veco paaudzi no jaunās šķir vienīgi gadu starpība un dzīves pieredze. Kura ir tā diena, kad pirmo reizi jāatskārš, ka jaunība palikusi tur aiz muguras? Visu laiku liekas, ka vēl jau stundiņa laika līdz tumsai. Un tad pienāk krustdēliņš un stingri noprasa: “Onkuli Viktor, cik tev gadu? Vai jau simts?” Anšlavam Eglītim kaut ko līdzīgu nācās uzklausīt, kad viņam bija apritējuši sešdesmit: viņa un Veronikas mājās ieradusies kāda meitene, kas bijusi stingri pārliecināta, ka tiesības ērti dzīvot ir tikai viņai, bet veču uzdevums ir jaunajiem pakalpot. Anšlavs toreiz pasmaidīja un sāka rakstīt romānu “Bezkaunīgie veči”… Šai romānā Anšlavs Eglītis smaida, arī smejas, pat drūmas pārdomas viņš paslēpj aiz smaida.

Atkal pienākusi tā diena gadā. Villiams Vistings jau divdesmit ceturto reizi pārskata dokumentus par Katarīnas Heugenes pazušanu. Lieta tā arī netika atrisināta, un kopš tā laika Vistings katru gadu apmeklējis Martinu Heugenu, Katarīnas vīru. Regulārās Vistinga un Heugena tikšanās gadu gaitā izvēršas draudzībā. Taču šoreiz, kad Vistings ierodas, Heugenu māja ir tumša un aizslēgta. Sievas pazušanas gadadienā bez vēsts ir pazudis arī Martins Heugens. Tajā pašā dienā policijas iecirknī pie Vistinga ierodas izmeklētājs Ādrians Stillers, kurš strādā ar citām neatrisinātām lietām Organizētās noziedzības un smago noziegumu apkarošanas departamentā. Stillers atklājis, ka senā Katarīnas lieta ir saistīta ar vēl kādu citu pazušanu. Lai atrisinātu šīs lietas, abiem izmeklētājiem būs jāapvieno spēki un jāspēj sastrādāties.

Slimības drudža pārņemta sieviete pārlasa romānu, kura titullapā ir īpašs veltījums no bijušās draudzenes. 

Un atmiņā cita pēc citas uznirst pagātnes ainas ar tūkstoš detaļām – lietas, ko viņa nespēj aizmirst, un cilvēki, kurus aizmirst nedrīkst. 

Juhanna, šī bijusī draudzene, tagad slavena TV raidījumu vadītāja. Nikija, draudzene, kas pazuda pirms tik daudziem gadiem. Alehandro, kurš vienmēr ieradās kā viesulis precīzi īstajā brīdī. Un Birgite, kura slēpj kādu sāpjpilnu noslēpumu.

Romānā “Detaļas” ir atainoti četri portreti, kuri atklāj atmiņu un pieredzes fragmentus, kas veido dzīvi. Bet kurš gan ir īstais portreta subjekts: persona, kas tiek gleznota, vai tā, kura tur otu?