LIKTEŅU LĪKLOČI

Esmu bijusi “Salnēnos”. Manā izpratnē tur dzīvo Linda un komanda — kas ir gan viņas mājas dzīvnieciņi, gan tie, kas nāk ciemos no meža. Linda viņus visus ir apveltījusi ar savu mīlestību un uzmanību.
Šajā vietā jūtu Lindas spēku un smalko dvēseli, kas savijusies skaistā, latviskā, spēcinošā audeklā. Nesaprotu, kā to var dabūt gatavu, — vienai sievietei tik sakoptu teritoriju. Diez vai nāk palīgā kaķis pļaut zāli un suns grābt sienu… lai gan… Lasot “Salnēnu” pastkartes,šķiet, ka tas gan ir iespējams. Ja cilvēks uztver sevi un savu vietu ar mīlestību, visādi brīnumi ir iespējami.
Sajutu arī, cik nozīmīga ir “Salnēnu” iepriekšējās saimnieces Sandras svētība un jaunās saimnieces lielā atbildība pret šo uzticēto godu. Iedomājos, cik grūti ir cilvēkam no pilsētas un atbildīgas karjeras aiziet uz laukiem un daudz ko mācīties no jauna neierastā vidē. No tukšas vietas ir radīta sava republika.
Domāju, ka cilvēki brauc uz “Salnēniem” izbaudīt Lindas mīlestības enerģiju, viņas mīlestības lauks ir ļoti plašs, un iekoptajā saimniecībā tās ir ļoti daudz. Katrs, kurš atbrauc, to sajūt.
Dabas dziedinājums, mīlestības lauks un dzīvnieku terapija ir tas, kas cilvēkus piesaista “Salnēniem”.
/Dace Pecolli (Pezzoli), burvju māksliniece/

Žurnāliste un grāmatas autore Linda Mūrniece šajā grāmatā meklē atbildi uz jautājumu, kas agrāk vai vēlāk skar ikvienu – kā pieņemt novecošanu un dzīvot pilnvērtīgi arī tad, kad jaunība jau aiz muguras? Vai sirmi mati, brilles un pirmās veselības problēmas patiešām nozīmē dzīves norietu, vai tomēr sākumu citai, tikpat interesantai dzīves daļai? Grāmatā apkopoti spilgtu sieviešu stāsti par dzīvi pēc četrdesmit pieci – par drosmi būt pašām, par spēju pieņemt savu vecumu, nezaudējot eleganci, humoru un dzīves garšu. Dziedātāja Olga Rajecka, burvju māksliniece Dace Pecolli, žurnāliste Anita Daukšte, aktrise Regīna Devīte, juriste Inese Ejugbo, aktrise Esmeralda Ermale, uzņēmēja Ilze Kalniņa atklāti runā par novecošanu, attiecībām, veselību un to, kas patiesībā padara cilvēku skaistu. Savu skatījumu pauž arī politiķis un mediķis Hosams Abu Meri.

Autors, atceroties savu dzīvi, atklāj laiku no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Atmiņu stāstījumā ar smeldzi un humoru raksturoti dzīves laikā sastaptie un iepazītie cilvēki, ar dziļu mīlestību vēstīts par vectēvu un vecmāti, kuri audzinājuši zēnu smagajos pēckara gados.

Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss – apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām. Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus – ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem. (Ilmārs Šlāpins)